LAT
LINDAS STĀSTS
Trešais bērniņš bija tiešām plānots, pirms uzzināju ka esmu stāvoklī, sajūtas bija līdzīgas pirmajām divām, tapēc nedomājot taisīju ātro testu un arī apstiprinājās, ka esmu gaidībās. Ar vīru un abiem puišiem bijām priecīgi, ļoti gribējās mazu māsiņu.
Kādu brīdi neteicām par grūtniecību radiniekiem, lai paiet tas pirmais laiks, stāvoklī jau biju 2021.g augusta beigās.
Sākumā nekādu problēmu nebija, sūdzības tās pašas kas iepriekš, slikta dūša, nogurums, daudz gulēt gribas, toksikoze īsti nebija, bet šoreiz jau ap novembri, decembri gandrīz katru dienu sāpēja galva, un deguns ciet visu laiku, pa nakti gulēt varēju tikai ar zālēm, kaut kādā decembrī aizgāju pie Lor, viņs pateica ka ir liela tūska degunā un tapēc arī viss ir ciet, mēģināt labāk lietot kaut kādus dabiskos līdzekļus, bet ja galīgi nevar tad uz nakti var pilināt to kas palīdz, jo līdz ar grūtniecības beigām/dzemdībām tas pāriešot. Un vispār jau decembrī bija tiešām liels vēders un pati arī biju nenormāli uzpampusi, bet es kā jau nebūdama ārste, nodomāju ka tūska grūtniecībā ir normāla, bet potītes bija tiešām vienkārši briesmīgas.
Ejot pie dakteres uz kārtējo pārbaudi ap 20tajiem datumiem decembrī, to visu pastāstīju, izmērīja man asinsspiedienu, bija augstāks kā parasti, bet vairāk neko, par nekādām zālēm neko neteica, analīzes arī visas vienmēr nodevu, nekādu info ka kaut kas nav labi, neko neteica. Janvārī bija arī plānota dzimuma noteikšanas ballīte, jo nezināju kas man puncītī ir, ļoti protams cerējām uz meitiņu, jo divi puiši jau bija mājās, bet iekšējās sajūtas nedeva mieru un bija sajūta/nojausma ka ir tomēr tas puika
Tad nu turpināju cīnīties ar galvas sāpēm, darbā jau arī kolēģes teica piefiksēja ka esmu diezgan traki uzpampusi un vēders liels, lai gan vēl jāstaigā līdz aprīlim. Tā nu nostrādāju pēdējo dienu 30.decembrī un devos atveļinājumā pirms dekrēta sākuma, bet nosvinot Jauno gadu 01.01 22, taisoties braukt mājās no ciemiņiem, sākās sāpes vēderā, citreiz jau tādas bija, bet pārgāja, bet šoreiz pagāja kāda stunda vai divas un sāpes nepāriet, braucām pa ceļam mājās un bija traki, kad atbraucām mājās, saku vīram ka jāsauc ātrie, jo nekas nepāriet un labāk nepaliek, tas arī likās mūžība,kamēr atbrauca. Sāpes bija ļoti trakas, un dakteri teica ka jābrauc slimnīcu, pa ceļam sāpes bija neizturamas, tikai slimnīcā kamēr tiku līdz dakteriem un kamēr dabūju pretsāpju zāles arī pagāja kādas pāris stundas.
Un tad sākās visādu analīžu ņemšana un pārbaudes, un dakterei jau bija diezgan pārliecināti ka esot ķirurgiska problēma. Bet tomēr pasauca arī ginekologu un tad pēc viņas apstiprinājās ka tas neesot ar to saistīts, jāpārved mani uz dzemdību nodaļu, un tad pārveda un veica vēl kaudzi pārbaudes un tad sākās visa cīņa par mazo un mani pašu, ārsti tikai teica ka dzemdības sāksies ātrāk, es nodomāju ka ātrāk nozīmē, jāpaliek uz saglabāšanu un tā, bet tad jau bija 02.01 un no rīta puses man pateica ka ir preeklampsija, asinsspiediens augsts, olbaltumvielas daudz utt.kas vēl pieder šai lietai, kad kapēc es nebiju lietojusi nekādas zāles un vai man pirmstam ir bijusi preeklampsija. Un tad šoks, ap pusdienlaiku man pasaka ka gatavojamies ķeizargriezienam, un pēc dažām stundām jau biju operāciju zālē, pirms šī visa paspēja laikam kādu devu iedot zāles bērniņa plaušām, bet daudz laikam tas neko nepalīdzēja, jo mazais kad piedzima, bija mazs bļāviens/iepīkstēšanās laikam bija, bet tad viss, es pat mazo neredzēju un viņu aiznesa un intensīvo terapiju. Un tad to visu atceroties, domā kur bija daktere, kas nepateica ka analīzēs nav kaut kas labs vai ka man būtu jādzer zāles, bet kaut kur arī drošvien mana vaina, jo vajadzēja arī pašai būt uzmanīgākai ka kaut kas nav kā vajag, par tām pašām galvas sāpēm kas bija var teikt katru dienu.
Paldies un esam pašas vērīgas un uzmanīgas par savu veselību, Linda.