EMĪLS

Ir pagājuši nedaudz vairāk kā 3 mēneši kopš brīža, kad mana dzīve uzņēma jaunus apgriezienus un brīža, kad es tik ļoti biju pateicīga, ka ir šāda vieta, kur palasīt pieredzes stāstus, kas iedvesmo un palīdz nezaudēt cerību. Mammas, tēti! Dalieties savā pieredzē, jo citiem tas var būt pēdējais cerības salmiņš un iedvesmot ticēt! Mūsu Emīls piedzima 35.gr.nedēļā (sāka tecēt ūdeņi un kontrakcijas tā arī nesākās, tāpēc bija akūtais ķeizars).

Pirmās reizes, kad man ļāva nākt viņu apraudzīt (lai atnestu atslaukto pieniņu) es nevarēju valdīt asaras, man tiešām likās, ka tā neesmu es, kur tagad atrodos, man likās, ka mana dzīve ir ar kādu samainīts un tas viss ir vienkārši murgs. Pirmās 3 dienas es biju staigājošs zombijs. Un, izlasot visus šeit publicētos stāstus, ar ceturto dienu es sev kategoriski neļāvu raudāt un čīkstēt! Saņēmu sevi rokās un savu mazuli apraudzīt gāju kā stipra, cerības pilna un optimistiska mamma.

Es Emīlam stāstīju, ko darīsim, kad tiksim mājās, stāstīju, ka vasarā brauksim uz laukiem pa zāli rāpot, kā mājās kopā snauduļosim un, cik ļoti viņu mīl visi draugi un radinieki. Katra reize, kad gāju apciemot mazo, bija mokoša un tajā pašā laikā priecīga, jo vienmēr cerēju saņemt labas ziņas un dzirdēt vārdus :"Emīls elpo pats! Piektajā dienā pusdienlaika gājiens pie Emīla bija skaistākais mirklis - viņš sāka elpot pats. Un ar to sākās mūsu mājupceļš, lai gan vēl nedēļu gulējām BKUS, toties zinājām, ka viss ir labi un būs vēl labāk! Mammas, ticiet saviem mazajiem - viņi grib dzīvot! Ticiet viņu spēkam, mīlestībai un cīņas sparam!

EMĪLA MAMMA INGA