ELLA UN LORETA

Ella un Loreta piedzima priekšlaicīgi, taču liktenis tā bija lēmis, ka nu Ella savu māsu Loretu sargā no mākoņa maliņas. Šis stāsts ir pilns neizmērojamas mīlestības, skumju, nedziedināmu sāpju un skaudruma. Pirms to lasi, lūdzu, izvērtē, vai esi tam gatavs/a.

Kādēļ tapa šis stāsts? Tā mērķis ir sniegt atbalstu tiem vecākiem, kuri piedzīvo viena dvīnīša aiziešanu. Es neesmu žurnāliste un šī nav intervija. Meiteņu mammu Ulriku uzrunāju, jautājot, vai viņa būtu gatava dalīties savā stāstā, un esmu neizmērojami pateicīga viņai par uzticēšanos, atklātību un drosmi dalīties. Kādā pavasara dienā dodos ciemos pie Ulrikas un Loretas ar kūku un ziepju burbuļiem. Mēs sēžam un Ulrika stāsta. Es klausos. Loreta brīžam iekāpj mammai klēpī, paskatās multeni un iet pūst ziepju burbuļus. Nevaru pat iedomāties, cik grūti un sāpīgi ir tam visam iet vēlreiz cauri, mums abām sirds lūzt neskaitāmos, sīkos gabaliņos.

GRŪTNIECĪBA.

Ulrikas stāsts stāsts sākas ar ilgu gaidītu ziņu par grūtniecību un daudz cerību. Grūtniecība noritējusi labi un zīmīgajā 2022. gada 8. martā viņi uzzinājuši, ka gaidāmi dvīnīši. Loretai puncī bija aizmugurējā placenta, viņa bija augstāk, bet Elliņa bija lejā, priekšā – sargāja māsu. Labi bijis arī tas, ka māsām izmēros nav bijusi liela atšķirība, par ko parasti satraucas dvīņu grūtniecībās. Augustā Ulrikai sākusies preeklampsija -šī ziņa nāca ļoti negaidīti, jo abi ar vīru dzīvojuši ļoti veselīgu dzīvesveidu- sportojuši, ēduši veselīgi. Ulrikai sākusies ļoti liela tūska, ko daktere sākotēji norakstījusi uz karsto vasaru, taču pēc tam analīzēs uzrādījies paaugstināts olbaltums, kā arī bijis paaugstināts asinsspiediens. Bīstamākais bijis tas, ka Ulrika pati to nav jutusi, tādēļ nevarēja laikus reaģēt un sev palīdzēt. Zāles nedeva efektu, tādēļ tika nolemts, ka jādodas uz Rīgas Dzemdību namu.

Dzemdību namā Ulrikai tika kontrolēts asinsspiediens, kā arī sāktas deksometazona injekcijas, ar cerību, ka izdosies grūtniecību vēl vismaz 3 dienas paildzināt, lai paspētu iedot visas trīs “plaušu potes”. Meitenītēm visi sirdstonīši bijuši labi, taču mammas veselības rādītāji (aknas, nieres) pasliktinājušies, tādēļ 25. augustā daktere pateikusi: “Rīt ķeizarojam!”. Nākamajā dienā plkst. 10.08 un 10.11 meitenes nāca pasaulē 29. grūtniecības nedēļā. Vispirms piedzima Elliņa, 1300 g, vecākā un lielākā māsa, kuru uzreiz aiznesuši prom, pēc tam dzima Loreta, 1100 gramus viegla. Medicīnas māsa vēl noteikusi- “Mammīt, jūs nesatraucaties! Jūs nedzirdat, bet viņa raud!”. Mamma stāsta, ka Loretiņa pīkstējusi kā pelīte, un uz brīdi uzlikta viņai uz krūtīm, taču pēc tam arī ātri, ātri aiznesta projām.

PIRMĀS DIENAS PĒC DZEMDĪBĀM.

Meitenītes bija klāt. Priekšlaicīgi trauslas un tik ļoti gaidītas. Viņu ienākšana pasaulē ievadīja pavisam citu realitāti – ar vadiņiem, inkubatoriem, bailēm un cerību katrā elpas vilcienā.

Mamma pati pie meitiņām pirmās divas dienas nav tikusi paaugstinātā asinsspiediena dēļ. Vīrs gājis pie mazulītēm un sūtījis Ulrikai pirmos video no inkubatoriem. Pirmo reizi aizejot pie dvīnītēm uz Intensīvās terapijas nodaļu, viņa bijusi šokā no daudzajiem vadiņiem, monitoriem un tā, ka viss pīkst. Ulrikai mediķi pateikuši, ka vienīgais, ko viņa bērnam var palīdzēt, ir dot pienu. Tad sākās ļoti lieli pārdzīvojumi un pašpārmetumi, ka ne viņa ir varējusi bērnus iznēsāt, ne tagad pieniņa pietiek. Katru piena lāsīti, kas ar lielām pūlēm sagādāta, vīrs šļircītē kā zelta stieni nesis meitiņām. Vīrs arī mainījis pirmos pamperus, jo Ulrikai trīcējušas rokas, savukārt viņai vienu reizi izdevies ar Loretu pasēdēt “ķenguriņā”.

Pēc 6 dienām māsiņas pārvestas uz Bērnu klīnisko universitātes slimnīcu. Tā kā specializētajā ātrās palīdzības mašīnā var ielikt tikai vienu inkubatoru, Ulrika braukusi kopā ar Elliņu, un pēc tam pārvesta Loreta. Sākumā Ulrika jutusies apjukusi, jo viss licies nesaprotams. Viņa apmetusies Vecāku mājā, vīrs katru dienu braucis uz slimnīcu, piedalījies ķengurošanā un bērniņu aprūpē. Ulrika pieteikusies Piena bankai, taču ar laiku pieniņš pašai parādījies pietiekami un pat palicis pāri.

Abas māsiņas attīstījušās līdzīgi, Elliņa pirmā pārcēlusies uz silto gultiņu, taču viņai bijusi mazliet vājāka elpošana. Elliņa bijusi mierīgāka. Ejot uz rīta aprūpi Ulrika reiz jau pa gabalu dzirdējusi kā viena no māsiņām – Loreta bļauj. Ellai bijusi arī pirmā vanniņa un abas māsiņas arī paguvušas kādu laiku pagulēt kopīgajā dvīņu gultā.

TRAĢISKĀ DIENA.

Sākumā šķita, ka viss iet pareizajā virzienā. Meitenes auga, spēcinājās. Bet tad – kā zibens no skaidrām debesīm – viss pēkšņi mainījās. 12 stundu laikā dzīve sagriezās kājām gaisā.

Kā Ulrika stāsta, tajā trakajā dienā aprūpītē pulksten divpadsmitos naktī mērījusi meitiņām temperatūru un konstatējusi, ka Elliņai ir paaugstināta temperatūra – 38 grādi. Māsiņas nekavējoties sarosījušās, sākušas dot zāles un Ella tikusi pārvietota uz atsevišķu palātu no Loretas. Jau naktī sākts taisīt analīzes, veikti izmeklējumi.

No rīta, aizejot uz otru palātu pie Ellas, Ulrika ieraudzījusi, ka mazajai jau ir ielikts plaušu ventilators- skats bijis drausmīgs. Šeit Ulrikai aizlūzt balss un kļūst grūti runāt tālāk.

Ulrika rakstījusi vīram,ka nav labi. Vīrs atbildējis, ka jūtas apslimis un labāk nebraukšot, taču viņa uzstājusi, lai sadzeras vitamīnus un atbrauc. Visi mediķi skraidījuši un rosījušies, Ellai atkal bijuši daudz aparāti un zāles, vairs nav ticis dots arī mammas piens. Ulrika spējusi divreiz ieiet palātā, jo bijis ļoti smagi redzēt meitiņu kailu bez pamperīša guļam pieslēgtu pie “tā trakā plaušu ventilatora”. Ellai bijis pievienots urīna katetrs, lai mediķi redzētu urīna apjomu, kas bijis vien daži ml. Daktere teikusi, ka ir izmēģinājuši visu, taču joprojām nevarot saprast, kas ir par iemeslu. Paņemtas analīzes uz baktērijām, taču rezultāti tik ātri nebija. Dotas daudzas dažādas antibiotikas- mēģināts viss iespējamais, ar cerību,ka kaut kas palīdzēs. Ellai doti arī eirotrocīti.

Daktere pateikusi “Mammīt, nav labi”, taču esot vēl pāris lietas, ko viņi var izmēģināt, un teikusi, lai vecāki iziet pastaigāties. Viņi piekrituši, taču, pirms iešanas ārā, bērnu māsa teikusi: “Mammīt, aizejiet pie viņas!”. Ulrika sākumā atteikusies, taču māsa uzstājusi, lai Ulrika aiziet un pasēž. Ulrika paklausījusi, aizgājusi un pasēdējusi pie meitiņas.

Abi ar vīru gājuši gar Torņakalna baznīcu, kad viņai zvanījis telefons- nepazīstams numurs. Ulrika uzreiz sapratusi, ka zvana no slimnīcas. Vīrs minējis, ka gan jau zvana par rentgena rezultātiem, jo gribējuši Ellu vest uz rentgenu. Taču Ulrikai bijis skaidrs, ka tas nav par rentgena rezultātiem. Zvanīja bērnu māsa un, neko vairāk nepaskaidrojot, teica, lai vecāki nāk atpakaļ uz slimnīcu. Abi skrējuši atpakaļ uz slimnīcu, cik ātri vien spējuši. Brīdī, kad abi ieskējuši palātā, daktere reanimējusi Ellu. 20 minūtes. Daktere pateica, ka nebūs. “Es skatos uz to ekrānu un es ceru, ka sāks lēkāt tie rādītāji. Viņa saka- mammīt, nav.” Daktere beigusi elpināšanu un jautājusi, vai drīkst izslēgt plaušu ventilatoru. Jo, kad to izslēdz, arī vairs necilājas krūšu kurvis...

Kad aparāti tika izslēgti, viņa skatījās un jutās tā, ka vispār nesaprot, kas notiek. Ulrika turēja Ellu rokās un cerēja, ka viņa atvērs acis. Tā viņa tur gulēja... mierīga...

...

Mazā sakopta, sasegta un aizvesta uz kapellu, kur vecāki aizgājuši no viņas atvadīties. Tikai pēc tam uzzinājuši, ka tas bijis streptokoks. Viss noticis neaptverami strauji – 12 stundu laikā.

ATVADĪŠANĀS.

Un tad nāca tas mirklis, kuram nekad nevari būt gatavs. Atvadīšanās.

Vīram bijis jābrauc uz krematoriju kārtot miršanas apliecību. Ulrika stāsta, ka darbinieki bijuši ļoti saprotoši un visu palīdzējuši aizpildīt, jo viņš pats nav varējis parakstīt, tādēļ, ka tas bijis tikai pāris dienu pēc Ellas aiziešanas.

Vecākiem slimnīcā jautāts, vai viņi ies atvadīties no Ellas. Viņiem bijušas līdzi mazās drēbītes, kurās gribējuši meitiņu vest mājās. Ulrika stāsta: “Labi, ka aizgājām. Es viņu labāk atceros tādu nekā ar trubām mutē.” Elliņa tikusi kremēta, vīrs vēlāk devies pakaļ urniņai, kas gandrīz gadu nostāvējusi mājās. Pagājis arī laiks, kamēr sakārtota apbedīšanas vieta.

IR ARĪ LORETA.

Un tomēr – bija jādzīvo tālāk. Jo bija vēl viena sirsniņa, kas pukstēja – Ellas māsa Loreta.

Ulrika nedēļu nav spējusi Loretai veikt aprūpes, jo bijis bail, ka saslimdinās otru meitiņu. Taču tieši Loreta ir tā, kas ļāva Ulrikai izdzīvot pēc šī smagā notikuma, izvilka vecākus tam visam cauri, viņa bija vienīgais stimuls celties, iet un darīt – jo citu variantu jau nav.

Pirmo nakti pēc Ellas aiziešanas abi ar vīru devušies mājās, taču sajūtas ir bijušas tādas, ka vispār nesaproti, kas ir noticis. Vēl tas ir jāpaziņo vecākiem un visiem citiem. Visi jau tika pārdzīvojuši, ka meitiņas piedzimušas priekšlaicīgi.

Pēc atgriešanās slimnīcā Ulrika sajutusi, ka mediķi nav skatījušies uz viņu, nav zinājuši kā izturēties, taču stāsta to ar lielu izpratni, jo bieži jau negadoties, ka pēc bērniņa aiziešanas vecāki vēl turpina uzturēties slimnīcā. Pa dienu Ulrika savākusies, jo viņai teikts, ka raudoša pie bērna nevar iet. Taču naktīs raudāja, raudāja, raudāja...

Loretai viss bijis labi, tomēr arī nākamo nakti Ulrika devusies uz mājām. Loretai jau visas zāles ir bijušas noņemtas, taču nākamajā rītā, ierodoties slimnīcā, viņa konstējusi, ka “tāfele ir pilna ar zālēm”. Uz mammas jautājumu, kas tur ir, bērnu māsa tikai teikusi, lai pasauc dakteri. Izrādās, ka Loretai trijos naktī pacēlusies temperatūra. Ulrika stāvējusi un nav spējusi noticēt. Daktere teikusi, ka nav tik traki kā māsai. Tā kā iepriekšējā dienā bija uzzināts, ka Ellai ir bijis streptokoks, bijusi ļoti liela varbūtība, ka arī Loretai tas ir, tādēļ viņai uzreiz sāktas dot pareizās antibiotikas – penicilīns atbilstošās devās.

Loreta jau bija sākusi ēst no mazās pudelītes, taču tad noticis atkritiens. Mazajai, iespējams, iekaisis siekalu dziedzeris – uzpampusi milzīga galva. Kādā izmisuma brīdī Ulrika vaicājusi vīram: “Vai tiešām mēs no šīs iestādes aizbrauksim ar tukšām rokām?”...

Kādu laiku Loretai nav kļuvis ne labāk, ne sliktāk, taču pēc analīzēm mediķi nolēmuši, ka plaušu ventilatoru tomēr nevajadzēs, no kā Ulrika tik ļoti baidījusies. Izņēmuma kārtā vīram atļauts nakšņot slimnīcā, un Ulrika devusies gulēt uz Vecāku māju. “Es mūžam atcerēšos to īsziņu – divpadsmitos naktī vīrs atsūta “Pampers 64 grami!”.” Tas nozīmē, ka pampers ir bijis sačurāts un tūska iet nost. Tajā brīdī Ulrika sapratusi, ka visu var izradīt šajā dzīvē. Arī piens nav pazudis, tādēļ viņa ar nelielu smīnu skatās, ja kāds tagad saka, ka no neliela satraukuma piens pazudis. Pirmās 3 dienas viņa pienu izlējusi ārā, jo pati nav spējusi ieēst, un šķitis, ka piens ir bezvērtīgs.

Loretai antibiotikas turpināts dot 21 dienu, viss mazais ķermenītis bijis sadurstīts no katetriem. Dienu pirms 2 mēnešu jubilejas Loretai iepotēta difterijas pote un sasniegts tik būtiskais 2kg svars.

Loreta vēl slimnīcā nokristīta un pēc pāris dienām devušies mājās.

MĀJĀS.

Slimnīcas ikdienu ar aparātiem un noteikumiem nomainīja klusa mājas dzīve – ar vēl vairāk bailēm, piesardzību un centieniem atgūt līdzsvaru.

Sākumā vecāki jutušies apjukuši, jo mājās neviens vairs nav teicis priekšā, ko darīt. Loretu turpinājuši barot ik pa 3 stundām, pēc formulas rēķinot nepieciešamos mililitrus. Pirmo pusgadu neviens cits bez vecākiem un mediķiem metiņu rokās nav turējis, jo jebkurš ticis uztverts kā potenciāls apdraudējums un slimību pārnēsātājs.

Vecāki nopirkuši Loretai pie ādas pielipināmu temperatūras mērītāju, jo temperatūra likusies kaut kas nāvējošs. Kad Loretai pēc pirmajām potēm pacēlusies temperatūra, Ulrika krita panikā un nezināja, kur likt sevi. Ar laiku, un, nākot pirmajiem zobiem, satraukums pakāpeniski mazinājies. Sākumā jebkurš priekšmets, kas nokritis zemē, ticis mazgāts un sterilizēts, jo bijušas paniskas bailes no mikrobiem.

Lai arī Ulrika pati ir farmaceite, pilnīgi visu par zālēm prasījusi ģimenes ārstei, jo attiecībā uz meitiņu vienkārši “izslēgusies galva”. Visu laiku licies, ka Loretu ir jāsargā no visa, ka neviens cits par viņu nespēs parūpēties, tādēļ pirmo reizi bez vecākiem viņa palikusi divarpus gadu vecumā.

Jocīgi ir, kad sveši cilvēki jautā, cik Ulrikai bērnu. Sākumā tas ir bijis ļoti mulsinoši, taču tagad tikko iepazītiem cilvēkiem viņa atbild, ka viens. Tas gan gadoties reti, jo visi tuvākie jau zina. Reizēm viņi ar vīru spriežot kā būtu, ja būtu, un domājot, ka visdrīzāk Ella būtu mierīgāka, bet Loreta – kā viesulis.

PIEMINOT ELLU.

Laiks iet uz priekšu, taču mīlestība un atmiņas paliek. Ella ir un vienmēr būs daļa no viņu ģimenes – neredzama, bet klātesoša.

Ģimene Elliņu piemin gan ikdienā, gan svētkos. Loreta zina, ka viņai ir māsiņa, kura viņu sargā. Lieldienās Elliņai tiek krāsota sava oliņa, un mājās, Loretas istabā, pie sienas ir māsas bildīte, kā arī skaistā, īpašā kārbā ir saglabātas mazās zeķītes, cepurītes, knupītis, pirmo sasniegumu kartiņas no slimnīcas un citas piemiņas lietiņas. Meiteņu dzimšanas dienā gaisā tiek laisti baloni katrai no māsiņām.

NOBEIGUMĀ.

Šis stāsts ir par zaudējumu, taču arī par dzīvību, spēku un bezgalīgu mīlestību. Par to, kā viena mazā māsa spēj iedvesmot, sildīt un dziedēt vecāku sirdis. Par Elliņu, kura vienmēr būs daļa no savas ģimenes – ik rītā, ik svētkos, ik mazajā Loretas smaidiņā.

Lai šis stāsts ir kā atbalsts jebkurai ģimenei, kurai zaudējusi bērniņu. Kā teica Ulrika: “Mēs esam diezgan liels piemērs tam, ka arī pēc tādas traģēdijas var dzīvot tālāk. Protams, tas ir prasījis litriem asaru un lielu traumu, taču var.”